Valdis Jansons
Novembra pirmajā dienā karalis sacīja: “Es gribu karaliskus Jaungada svētkus. Gribu, lai ielūgto viesu saraksts būtu garāks par upi, lai man blakus sēdētu dižākie no dižākajiem, cītaras spēlētāji, reibinošas sievietes, lai svinību galdi krakšķētu no cepešu smaguma, lai dienu un nakti visur gavilētu un dzertu aizjūras vīnu. Nežēlot naudu salūtam!
Un karaļa apakšnieki darīja, kā noteikts: sūtīja zelta hieroglifiem rakstītus ielūgumus, pirka aizjūras dzērienus. Tomēr karalis joprojām nebija mierā. Arī iepriekšējos gados ķēniņa pilsētā bija rīkoti visdižākie gadumijas mielasti, taču ciemiņi slepus runāja par svinībām, kādas savā būdā reizēm sarīko gleznotājs vārdā Ramis. Gleznotāja viesi ēdamo un dzeramo, lūk, paši ņemot sev līdzi – tik nabags esot šis vīrs. Un gudrākais no padomdevējiem sacīja uz karali: „Liec atvest uz pili šo gleznotāju. Lai atklāj savu Jaungada svinību noslēpumu.”
Un atveda gleznotāju pie karaļa. Un karalis jautāja no troņa: "Kādēļ ļaudis mīl tavus Jaungada svētkus?” Mākslinieks padomāja un teica, valodu sākdams: „Redzi, Ķēniņ... Mēs esam draugi, un nekas cits mums nav īpaši vajadzīgs. Mēs dzeram parastu vīnu, laužam pelēku maizi, runājam par Dievu, mākslu un dzīvi. Mēs esam draugi, tādēļ bagāti.”
