| |
Novembra
pirmajā dienā karalis sacīja: “Es gribu
karaliskus Jaungada svētkus. Gribu, lai ielūgto viesu saraksts būtu garāks
par upi,
lai man blakus sēdētu dižākie no dižākajiem, cītaras spēlētāji,
reibinošas sievietes, lai svinību galdi krakšķētu no cepešu smaguma, lai
dienu un nakti visur gavilētu un dzertu aizjūras vīnu. Nežēlot naudu
salūtam!
Un karaļa apakšnieki darīja, kā noteikts: sūtīja zelta
hieroglifiem rakstītus ielūgumus, pirka aizjūras dzērienus. Tomēr
karalis joprojām nebija mierā. Arī iepriekšējos gados ķēniņa pilsētā
bija rīkoti visdižākie gadumijas mielasti, taču ciemiņi slepus runāja
par svinībām, kādas savā būdā reizēm sarīko gleznotājs vārdā Ramis.
Gleznotāja viesi ēdamo un dzeramo, lūk, paši ņemot sev līdzi – tik
nabags esot šis vīrs. Un gudrākais no padomdevējiem sacīja uz karali:
„Liec atvest uz pili šo gleznotāju. Lai atklāj savu Jaungada svinību
noslēpumu.”
Un atveda gleznotāju pie karaļa. Un karalis jautāja no
troņa: "Kādēļ ļaudis mīl tavus Jaungada svētkus?” Mākslinieks padomāja
un teica, valodu sākdams: „Redzi, Ķēniņ... Mēs esam draugi, un nekas
cits mums nav īpaši vajadzīgs. Mēs dzeram parastu vīnu,
laužam pelēku
maizi, runājam par Dievu, mākslu un dzīvi. Mēs esam draugi, tādēļ
bagāti.”
|